Pāris stundas pavāļājies uz kušetes Motel Sunset, es tomēr izlēmu (kā es to vienmēr daru), ka mēs taču te neatbraucām vienkārši tāpat, un ir tomēr jāpaskatās, kā izraēlieši atpūšas. Saņēmis sevi rokās un ar neticamu gribasspēku pacēlis no kušetes, es izkustināju Ribakovu, mēs saposāmies un izlīdām dienasgaismā. Gaisma gan izrādījās tumsa – ļoti dīvaini iziet viesnīcas pagalmā no numuriņa, kuram gandrīz nav logu, lai atklātu, ka ārā jau sen ir satumsis. Mēs devāmies uz pludmali, pieņemot, ka centrs ir turpat blakus, un nekļūdījāmies.
Jāsaka, ka Eilata ir neliela pilsētiņa ar aptuveni piecdesmit tūkstošiem iedzīvotāju, un atrodas pašā Izraēlas malā, kas izskatās kā smaile – runā, ka to sagrāba, lai valstij būtu izeja pie Sarkanās jūras, lai pa ūdensceļiem piegādātu naftu un tās produktus. Izraēlas platums šajā daļā ir smieklīgi 15 km – būtībā tikai piciņa pie jūras. Vasarā te nereti mēdz būt 44 grādi pēc Celsija – vispār nespēju iedomāties, kāpēc kādam tādā karstumā te būtu jābāžas, bet gribētāju netrūkst.
Iepriekšējā daļā es kaut kā palaidu garām vienu svarīgu momentu. Šabata dēļ, kad ieradāmies Eilatā, tā izskatījās diezgan drūmi: uz ielām gandrīz nav cilvēku, un pat mētājas atkritumi (acīmredzot, sētniekiem arī ir brīvdiena). Veikali visi ciet, izņemot vismazākos, valūtas maiņas punkti tāpat. Par laimi, mūs izglāba brīnumautomāts, kurš priecīgi norija Jordānijas banknotes un izdeva šekeļus. Mašīna universāla, bija gatava aprīt arī eiro. Ribakovs aizgāja nopeldēties Sarkanajā jūrā, kur par zvilni pludmalē prasa 4 eiro, bet gribētāju maksāt nav biezs, visticamāk tāpēc, ka ir pavēss, un tautas kopumā nav pārāk daudz, lai gan nevarētu teikt, ka maz. Bārs vismaz bija vaļā, un slacināja apkārtni ar relaksējošu laundžu.
Kad vakarā izgājām uz ielas, mūs gaidīja pārsteidzošas pārmaiņas: visur mirdzošs neons, vēl biezāk nekā Akabā, un noteikti stilīgāk. Virst naktsdzīve, tūristu straumes steidz notriekt piķi pēc iespējas ātrāk. Pie kam saldējums maksā 7 eiro, bet sviestmaize vispār desmit. Mēs pastaigājāmies pa krastmalu, kur katra palma ir numurēta, papriecājāmies par mirdzošajām viesnīcām, butikiem un restorāniem. Cenas tur ir vienkārši kosmoss, izskatās gan viss kā tīrs šiks un spīdums. Akabai ir kur augt, simt punkti. Tādas vietas gan mani vienmēr iedzen skumjās: glamūrs man šķiet absurds, kamēr puse cilvēku uz zemes cieš badu, un vispār tas viss ir iedomības tirgus ne tajā formātā, kas man iet pie sirds. Labāk mērītos, kurš ātrāk uzkāpis Everestā, nevis ar savu spēju nopirkt dārgas lupatas un tačkas. Greznība pašas greznības dēļ ir pilnīgi bezjēdzīga: cita lieta, kad procesā tiek radīta jauna brīnišķīga kultūra, kas, taisnības labad, nereti mēdz būt arī šajā kičīgajā burleskas pasaulē.
Tiesa, pat šajā pārpilnības un laimes mājā ir nabagi (vai arī viltnieki): ubagotājs, kas izskatījās pēc padomju inteliģenta, sēdēja uz tilta un krieviski lūdza mums kāpostu.Visapkārt centrā redzamas izgaismotas atrakcijas: milzīga "kaķene" un rotējošs rats pašā augšā. Doma tās apmeklēt man diemžēl izraisīja vien nelabuma vilni. Ārā bija silts, kādi 23 grādi, bet es jau salu. Tas sākās neilgi pirms brauciena uz Jordāniju, un turpinās vēl joprojām. Mēs pasēdējām krastmalā, kur es nenoturējos un apēdu saldējumu, bet Saša – iedzēra alu. Vilina šī izklaižu pasaule, dažreiz tā, ka nevar noturēties, pat ja jūti, ka tas nenāks tev par labu.
Kad atgriezāmies, pamanījām šovu ar krāsainām strūklakām. Izrādījās, ka izrāde ir bezmaksas, tāpēc mēs tur mazliet pablendām. Sauc to visu New Musical fountain, tur ir 350 strūklas, dažas bliež 30 metru augstumā, izgaismotas ar 400 dažādu krāsu gaismas diodēm, un viss notiek mūzikas pavadījumā. Tomēr labāk vienreiz redzēt, tāpēc klikšķiniet zemāk. Blakus, starp citu, ir advancēts skeitparks, kas nez kāpēc no visām pusēm kārtīgi iežogots ar sētu – droši vien sargā bērnus.
Netālu no moteļa mēs iegājām ēstuvē, kur iemaucām pa kebabam. Labi dzīvot attīstītā valstī: vienmēr ir veģetārā opcija ar falafeli.
Porcijas, lai arī maksāja sākot no 7 eiro, bija milzīgas: turklāt var ņemt dārzeņus, cik uziet. Pipari bija vienkārši atombumbas, es nokodu mazu gabaliņu, lai nepārspīlētu. Humoss, starp citu, ļoti garšīgs, tieši tāds pats kā restorānā Akabā (lai gan te ir tikai ēstuve) un daudz labāks nekā Jordānijas provincē.
Kopumā Eilata ir tāda kā citas kūrortpilsētas: diezgan garlaicīgi, ja netaisies mest piķi vējā vai caurām dienām vārtīties pludmalē. Protams, daudz civilizētāka pat par Akabu, nemaz nerunājot par Jordānijas ciematiem. Viss ir kopts, skaists un izskatās dārgi. Izraēlietes, tiesa, daudz smēķē – ne tas patīkamākais atklājums. Cilvēki visapkārt braukā ar elektrovelosipēdiem, neviens, par laimi, nenēsā parandžu, bet drīzāk otrādi – visi zīmējas, kā nu māk, neaizmirstot pie tam parādīt pēc iespējas vairāk plikas miesas.
Labi, ka atbraucām uz Eilatu ar rezervi, un diena, lai izvēdinātu galvu un atpūstos – noderīga lieta, bet pati pilsēta velotūristam nav diez ko aizraujoša.
Nākamajā dienā viss, kas mūs gaidīja – pārbrauciens ar autobusu uz lidostu un lidojums mājup. Mācīts no iepriekšējās izlidošanas pieredzes no Izraēlas, es gan nedomāju, ka tas būs tik vienkārši, un tālredzīgi ierosināju velosipēdu kastes aizlīmēt ar speciālu pasta skoču, ko var viegli noplēst. Ierasties arī derēja ar rezervi – bet te mēs nebijām brīvi izvēlēties, kā atceraties, autobuss bija speciāls, un labi, ka tas vispār bija.